Drīz vien pasaka stāstās, bet ne tik drīz darbs darās. Tomēr viss agrāk vai vēlāk sākas, turpinās un beidzas, izņemot varbūt vienīgi omniversu, bet arī par to mums nekas lāgā nav skaidrs. Tā arī mans ceļojums tuvojas likumsakarīgam noslēgumam. Runa joprojām ir par to, kā sestdienas vakarā es sēdos pirmajā autobusā pēc šabata beigām.
Atvadījies no Igala rietošās saules staros, es tiku līdz pieturai, kādus simts metrus no dzimtā angāra. Interesanti, bet starppilsētu būtībā autobuss apstājas arī iekšējās pilsētas pieturās. Kamēr es tur nīku ar izsalkušu vēderu, blakus uzradās padzīvojis onkulis, ar kuru mēs nevarējām saprasties angliski, toties krieviski – pilnībā. Izraēlā bieži tā gadās: visi runā angliski, bet, ja kāds nerunā, tad krieviski gan noteikti.
Viņš nez kāpēc man izstāstīja stāstu par to, kā viesnīcā Bulgārijā, kur strādā viņa dēls, ievācās vesels bars geju, kuri staigāja sadevušies rokās un apkampās. Autobuss atbrauca manāmi vēlāk par sarakstu, minūtes divdesmit, par ko opis nebija mazums pārsteigts.
Velosipēdu izdevās iekrāmēt viegli un ātri, turklāt par to nepaņēma papildu maksu – īsts brīnums. Salonā, tieši virs šofera galvas, atrodas monitors, kurā pasažieru iekāpšanas laikā tiek translēts video no bagāžas nodalījuma, drošības labad. Komfortablais ekspresis atvizināja mani līdz Bērševai, kur es burtiski 3 minūšu laikā pārsēdos uz busu uz Telavivu, ar tikpat lieliem panākumiem iekrāmējot velo un somas. Brīvu vietu autobusos netrūkst, tie kursē bieži.
Telavivas centrālā autoosta ir vieta ne vājiem nerviem. Uzcelšanas brīdī 2010. gadā tā bija lielākā autoosta pasaulē – 7 stāvi, 29 eskalatori un 13 lifti. Uzbūvēta tā ir nelabvēlīgā rajonā, un pēc tuksneša ar draudzīgiem tūristiem man izraisīja trīsas ceļos ar saviem pūļiem, netīrību un acīmredzami neskaidro navigāciju. Klīst baumas, ka iekšā un apkārt trinās prostitūtas, narkomāni, ubagi, klaiņotāji un sīki gopņiki. Pats arī, šķiet, redzēju diezgan aizdomīgu publiku, bet pēc veselas dienas uz riteņiem, nepazīstamas nakts pilsētas kņadā nav nemaz tik vienkārši pētīt apkārtni, paralēli cenšoties nosargāt savas manteles. Foto nebūs, jo astoņkāja gēnu manī nav, un trešo roku vēl neesmu uzaudzējis.
Bija arī neapdraudoši, bet amizanti personāži.
Arābi gondorās (tradicionālos sniegbaltos tērpos), afrikānietes pēc izskata, tērpušās krāsainās, rakstainās un līdz neiespējamībai izcakotās kleitās, turklāt divi gabali ar vienu veci: gribas pafantazēt, ka tas ir vīrs ar divām sievām. Melni, šokolādes krāsas, sprogaini un ar pauriem kipās, cilvēki lietišķos uzvalkos un teju vai treniņbiksēs. Cilvēki, cilvēki, cilvēki. Bet kas vēl mani gaidīja nākamajā dienā!
Līdz naktij man izdevās tikt līdz Natanam, pa ceļam pārdurot riepu vēl vienu reizīti. Lidoju uz viena spārna, ļoti jau nu negribējās līmēt nakts šosejas vidū, kas bija pilna sastrēgumu izbraucot no autoostas, un tuksnešaini tukša, tuvojoties guļamrajoniem.
Tā kā šabats, kurš tikko kā beidzās, ir saistīts ar citu populāru jūdaisma pašierobežojumu – kašrutu, kurš sāksies nākamajā dienā, svētdienā (kuš! atkal skrienu notikumiem pa priekšu), tad pastāstīšu arī par to. Pretēji izplatītam viedoklim, kašruts neattiecas tikai uz ēdienu, bet es te runāšu tieši par pārtikas produktiem, kā to zināmāko daļu.
Runāt par košerumu, protams, ir muļķīgi no veselā saprāta viedokļa - pietiek nocitēt vienu vikipēdijas rindkopu, un viss nostājas savās vietās.
- Dzīvniekam jābūt nokautam saskaņā ar visām Halahas prasībām. Šis process saucas šhita (ivr. שחיטה), bet kvalificēts miesnieks — šo(j)hets (ivr. שוחט). Saskaņā ar Halahu, viens no nepieciešamajiem košera šhitas nosacījumiem ir šhita ar vienu plūstošu naža kustību, kas vienlaikus pārgriež lielāko daļu (diametru) trahejas un lielāko daļu barības vada. Saraustīta naža kustība, naža kustības aizture, dzīvnieka audu pārduršana ar naža aso galu padara šhitu par nekošeru, bet dzīvnieku — aizliegtu ebreju pārtikā.
Šveicē, Zviedrijā, Dānijā un Nīderlandē šhita ir aizliegta ar dzīvnieku aizsardzības likumu kā nehumāna lopu kaušanas metode.
Tātad civilizācijas valstīs, kas balstās uz zinātnisko pasaules uzskatu un saprātu, visas šīs senās kroplības un apziņas aberācijas vienkārši ir aizliegtas.
Tomēr, kad lidoju uz Izraēlu, papūlējos pārbaudīt, vai ir košeras manas ēdamās dāvanas – šprotes (atbilde "jā", ja tās ražojis Gamma-A) un balzams "Latvijas Balzams". Par pēdējo man laikus gadījās pa rokai eksperts, kurš apstiprināja, ka uz rūpnīcu periodiski ierodas rabīns un staigā šurpu turpu pa cehiem, pētot ražošanu, bet pēc tam izsniedz sertifikātu.
Kad rakstīju koučsērferiem, tikai viens no viņiem bija pietiekami reliģiozs, lai stingri ievērotu šabatu un kašrutu. Par laimi, liktenis pažēloja manus nervus, vai arī viņš pats izkoda, kāds hārdkora ateists esmu. Katrā ziņā, pie šī cilvēka es netiku, lai gan pieredze droši vien būtu bijusi interesanta. Diemžēl, jo vecāks es kļūstu, jo ciniskāks, piktāks un īgņīgāks palieku. Pētījumi mums vēsta, ka pesimisti un ciniķi redz pasauli objektīvāk, bet laimīgi viņi pie tam ir mazāk. Ja es nodarbotos ar kaut ko globālu un svarīgu, tad dotu priekšroku redzēt apkārtējo skaidrāk, bet, tā kā es vienkārši dzīvoju savu pieticīgo spēju robežās, tad padodos – gribu būt laimīgs, un ticēt vienradžiem un neredzamiem pavedieniem, kas mūs visus vieno. Tomēr diez vai man būtu viegli padevusies iegremdēšanās reliģiskā sadzīves ainā.
Pietika arī ar atbildi uz jautājumu, kāpēc Igalim angārā ir divas plītis, kuru nesen jums uzdevu. Atbilde vienkārša: viena gaļai, otra – piena produktiem. Lieta tāda, ka miglaino frāzi: "Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā" ir izstaipījuši pa tādām ārēm, ka jābrīnās par skaidrotāju viltību un fantāziju.
Aizliegts vārīt kopā gaļu un pienu pat bez nolūka lietot to uzturā. Aizliegta pati vārīšanas darbība neatkarīgi no tā, ko ar šo produktu darīs vēlāk.
Tāpēc aizliegts pat iedegt uguni zem katla, kas pieder neebrejam, baidoties, ka tajā var būt gaļas un piena maisījums, un, aizdedzinot uguni, mēs novedīsim pie tā, ka šis maisījums vārīsies.
Sīki izklāstīts marasms, kam nav slinkums smērēties
Galu galā no visa šī “gudrie” secināja, ka gaļas un piena produktus vispār nedrīkst novietot blakus. Nekad. Tostarp sildīt vienā un tajā pašā cepeškrāsnī, pat ja visu nomazgā un pagājušas jau tūkstoš stundas.
Secinājums no visa tā ir vienkāršs, bet no tā ne mazāk pareizs. Mēs joprojām atrodamies prāta krēslā. Civilizācija un progress, kas mūs ir noveduši līdz pašreizējām virsotnēm (turklāt arī humānistiskajām virsotnēm) joprojām ir kaut kas abstrakts un izplūdis milzīgai planētas iedzīvotāju daļai. Ierobežojumi, kam mūsdienās nav jēgas un kas nenes labumu, joprojām diktē miljardiem cilvēku dzīves (induistu, musulmaņu, kristiešu un musulmaņu kā minimums). Tā vietā, lai paļautos uz mūsu izpratni par dabas procesiem, zinātniskajiem pētījumiem, prātu un loģiku, ticīgie paļaujas uz mītiem, leģendām un līderu vai rakstu personīgo autoritāti. Tas ir skumji, īpaši ņemot vērā to, ka manā dzimtajā Latvijā tādu cilvēku ir vairākums – gan pēc personīgajiem iespaidiem, gan pēc statistikas.